Dvēseļu dārzs nedzīvi dzimušajiem bērniņiem atrodas Rīgas Svētā Alberta Romas katoļu baznīcas teritorijā.
********************
INFORMĀCIJA PAR DVĒSEĻU DĀRZU:
Dvēseļu dārzu var apmeklēt katru dienu laikā no 7.00 – 19.00
(teritorijā var ienākt arī no Zemaišu ielas puses)
Dvēseļu dārzs apbedījumiem ir slēgsts.
Vecākiem, kuri vēlas veikt savu nedzīvi dzimušo bērniņu apbedīšanu mūsu Dvēseļu dārzā, lūdzu sazināties ar draudzes priesteri.
********************
“Es pārvērtīšu viņu skumjas priekā un tos iepriecināšu
un ielīksmošu pēc viņu bēdām.“
(Jeremijas 31:13)
Par to nerunā
Bērniņu atdusas vieta tika atklāta Sv.Alberta draudzes pagalmā 2008. gada 13. jūnijā.
Par to nemēdz runāt skaļi, taču tas diemžēl notiek – mēnešiem ilgi gaidītais, lolotais un mīlētais bērniņš nodzīvo šai saulē vien pāris stundas, vai arī dienas gaismu neierauga vispār. «Sākotnēji tas ir šoks, nereti noliegums, seko mēģinājumi pēc iespējas ātrāk radīt nākamo bērniņu, kas aizpildītu radušos tukšumu, tomēr pieredze rāda – zaudējuma sāpes ir pārvaramas vieglāk, ja vecākiem ir palikuši kādi apliecinājumi par bērna eksistenci,» stāsta Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Garīgās aprūpes dienesta kapelāne LELDE TITAVA, Dvēseļu dārza idejas autore.
«Zaudēt tuvinieku nav viegli nekad, bet jo īpaši sāpīgi ir, ja aiziet tik tikko pasaulē nācis bērniņš – ļoti gaidīts un mīlēts. Līdz ar mazuļa zaudējumu, vecāki piedzīvo arī savu cerību sabrukumu, jo bērna ienākšana pasaulē vienmēr iet roku rokā ar kādiem īpaši izlolotiem sapņiem. Dzirdam apgalvojumus, ka Dievs vislabāk zinot, kādēļ tas notiek. Un, ka, iespējams, tas esot sods par vecāku grēkiem, bet ir viegli mēģināt atklāt Dieva plānus, daudz grūtāk ir vienkārši būt kopā ar vecākiem, kuri pārdzīvo bērna nāvi. Arī situācijā, kas nākotnē var radīt neremdināmu vainas apziņu vai tukšuma sajūtu, nonāk arī tās māmiņas un ģimenes, kuras ir piedzīvojušas spontānos abortus,» stāsta Lelde.
«Ikviena māte, kas gaida savu mazuli, uztver to jau kā mazu cilvēciņu, kā saprātīgu būtni. Diemžēl līdz brīdim, kad radās ideja par Dvēseļu dārza izveidi Latvijā, šādi bērniņi oficiālajās atskaitēs tika dēvēti par augļiem, un tika kremēti kopā ar t.s. medicīniskiem atkritumiem. Šādā kontekstā ir savādi dzirdēt stāstus par dzīvnieku kapsētu izveidi, kas arī, protams, ir nepieciešamas, tomēr šāda attieksme liek nopietni aizdomāties par mūsu sabiedrības prioritātēm,» spriež kapelāne. Arī tās sievietes, kuras kaut kādu iemeslu dēļ ir izvēlējušās veikt abortus – cieš sāpes. Ir ļoti svarīgi, ka šāda piemiņas vieta eksistē!
Stāsta Lelde: «Iedvesmu šai idejai smēlos Amerikas klīnikā, kur kā kapelāne strādāju dzemdību un grūtniecības pataloģiju nodaļās. Paralēli darbam nodaļās, kā jau visi rezidenti, biju atbildīga arī par naktsdežūrām visā slimnīcā. Joprojām atceros savu pirmo naktsdežūru – kā viens no pēdējiem zvaniem dežūras laikā četros no rīta bija izsaukums uz dzemdību nodaļu, kur uzreiz pēc dzemdībām nomira kāds bērniņš. Tā bija mana pirmā sastapšanās ar šāda veida zaudējumu, un tas atstāja uz mani satriecošu iespaidu – līdz šim es nekad nebiju redzējusi tik sīciņu mirušu bērniņu un tik lielas skumjas vecāku acīs. Gadu ilgs darbs klīnikā man sniedza patiešām unikālu pieredzi. Tas mani iedvesmoja arī Latvijā veidot nedzīvi dzimušo mazuļu dvēseļu dārzu.»
Eksistences apliecinājumi
«Tas ir mīts, ka – jo ātrāk cilvēks aizmirst savu aizgājušo mīļo cilvēku, jo ātrāk viņš atgriežas ikdienas apritē! Tieši atmiņu izbalēšana un nespēja atsaukt atmiņā savu mazulīti bieži vien ir cēlonis vecāku, īpaši mātes, neirozēm daudzu gadu garumā. Mani uzrunāja kādas P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas pacientes (viņas bērniņš nodzīvoja tikai divas dienas) vēlme ziedot mūsu klīnikai digitālo fotoaparātu un foto printeri, lai vecākiem, kuru bērniņš ir kritiskā stāvoklī, būtu iespēja saglabāt kaut nedaudz atmiņu,» atklāj Lelde.
«Darbs ar sērojošiem vecākiem Stradiņa slimnīcā apliecināja, ka dvēseļu dārzs nepieciešams arī Latvijā, jo kā slimnīcas kapelāne, es nevaru pateikt vecākiem, ka garīgās aprūpes darbs noris tikai šeit un tagad, bet par to, kas notiek ar viņu bērniņiem tālāk, man nav informācijas» saka kapelāne. «Svarīgs ir baznīcas tuvums, kas rada iespēju vismaz reizi gadā rīkot ekumēnisku dievkalpojumu sērojošajiem vecākiem un viņu tuviniekiem. Nozīmīgs ir arī šīs piemiņas vietas starpkonfesionālais raksturs – cilvēki netiek šķiroti ne pēc konfesionālās un ticības piederības, nedz tautības vai rases,» uzsver Lelde un piebilst, ka «šis dvēseļu dārzs būs labs sabiedrības integrācijas piemērs arī turpmāk.»
Informācija no: www.lpvaka.lv
Mājas lapa dveseludarzs.lv ir vairāku cilvēku kopīgs projekts, kas radīts ar vēlmi atbalstīt vecākus pēc bērna zaudējuma. Šeit savā pieredzē dalās ģimenes vai sievietes, kuras ir piedzīvojušas gan agrīnu grūtniecības zaudējumu, gan arī nedzīvi dzimuša bērniņa zaudējumu, kā arī zaudējušas bērniņu pēc tā dzimšanas. Šie stāsti ir par dzīvi pirms un pēc notikušā, kā arī par to mīlestību, ko bērni ir atstājuši saviem vecākiem.
Ja vēlaties atbalstīt mūsu draudzi un Dvēseļu dārza labiekārtošanu varat ziedot:
Rīgas Svētā Alberta Romas katoļu draudze
Reģ. Nr.: 90000083961
Juridiskā adrese:Liepājas iela 38, Rīga, LV-1002
Banka:”Swedbank”, AS
Konta Nr.:LV82HABA0551014809665
Mērķis: ,,Dvēseļu dārza labiekārtošanai,,